<-Atpakaļ

Šodien:

Radoši seniori

Zied zilās puķes…
Veltījums Valentīna dienai

Pie mums Ogrē kādreiz tika svinēta Valentīna diena, jo daudzi uzskatīja, ka svētku nekad nav par daudz!

Cik daudz laika ir pagājis, vairāk kā 60 gadu, bet atmiņu kamoliņš vēl rit… Kaut tālu tālā pagātnē, bet ik gadu Valentīna dienā, kas mums ir viņa vārda diena, kamoliņš atraisās un liekās, ka viss bija tikai vakar.

Valentīns Kudeiko armijā 1955. gadā
Valentīns Kudeiko armijā 1955. gadā, lidotājs-teicamnieks

Vienā reizē es uzaicināju Valentīnu uz tuvējo tīreli melleņu ogās, jo vienai iet bija ne visai droši. Esot manīts pelēkais vilks, redzēta uz ciņa odze, zeltainā lapsa bieži lūrēja ap māju un eglēs dzīvoja ērglis. Mājās tīreļa apkārtnē bieži pazuda pa kādai pīlei, vistai vai cālim.

Anna Mukāne Rīgā 1952. gadā
Anna Mukāne Rīgā 1952. gadā, iestājoties grāmatvežu – revidentu nodaļā Kooperatīvajā tehnikumā

Aizgājām abi, bet melleņu bija maz, toties zilenes garos krūmos bija ļoti daudz - lielas, apaļas un saldas. Zileņu krūmi auga starp ziedošiem vaivariņiem, kuri izplatīja apkārtnē spēcīgu smaržu. Arī brūnā kamene lidinājās pa vaivariņu dzeltenajiem ziediņiem ievācot medus kāri.

Neko daudz negudrodami, sākām našķoties pa zileņu krūmiem, nemaz nenojaušot, ka zilenes varētu būt apputinātas ar vaivariņu ziedu putekšņiem. Labi saēdušies pielasījām groziņu un gājām no tīreļa prom. Tā malā ziedēja lielas, zilas puķes kuras lauku tīrumos nebija manāmas. Saplūcam lielu pušķi un devāmies mājās.

Ziedus ielikām lielā vāzē uz galda, bet pašiem kļuva slikti, jo jutāmies apreibuši. Man palika ļoti slikti, istaba griezās riņķī un gulta šūpojās, bet vāze ar ziediem uz galda līgojās, un ap dūšu dikti nelabi. Līdzīgi jutās arī Valentīns, bet viņš atindējās izdzerot pāris glāzītes degvīna, bet es nevarēju, jo nekad to nebiju lietojusi. Mocījos ilgāk, tad pamazām palika labāk.

Vakarā pastāstījām mātei, ka saindējamies ar zileņu ogām, bet viņa teica, ka ogas nav indīgas, tās ir ārstnieciskas un uzturā lietojamas. Ievārījums ir caurspīdīgs skaistā krāsā. Mēs saindējamies no ziedošo vaivariņu putekšņiem uz ogām, tās bija jānes mājās jānoskalo ar ūdeni un viss būt bijis labi.

Vēlāk dzīvē nekad nelasīju nekādas ogas vai sēnes, kuras auga ziedošo vaivariņu tuvumā.

Mūsu zilās puķes ziedēja neilgi, jo pēc smagās gripas infekcijas viņš aizsaules mežmalā plūca zilās puķes, bet es ar dēliņu uz rokām lūkojos zvaigžņotās debesīs, un likās ka viņš mums māj sveicienus.

Ik gadu Valentīna dienā mēs ar dēlu viesojamies Ogres kafejnīcā „Ilze” atceroties manu seno, skaisto mīlestību un godinot viņa piemiņu.

Bet zilās puķes zied manā dārzā… līdzīgas kā toreiz meža malā.

Anna Kudeiko